Bieži vien, kad atveram sistēmas disku failu pārlūkā,  mēs sev uzdodam jautājumu – “Kas tās  par mapēm ar dīvainajiem nosaukumiem?” Cik lietpratējiem ir zināms, standarta M$ Windows instalācijā, kur sistēma atrodas uz C: diska, ir 3 galvenās mapes: WINDOWS (priekš sistēmas), Program Files (priekš programmām) un Documents and Settings (priekš lietotāju profiliem).

Bet te, piemēram, KUbuntu distributīvā atveram saknes mapi (turpmāk – sakne)  failu pārlūkā un redzam tādas mapes kā bin, etc, lost+found, proc, sbin, tmp, var, boot, dev, home u.tml. No pirmā skatiena liekas, ka tā ir kaut kāda nekārtība. (vairāk…)

Uzinstalējot kādu GNU/Linux distributīvu, piemēram, Ubuntu, pirms sistēmas startēšanas mēs bieži vien redzam kaut kādu sarakstu ar sistēmas kodoliem u.tml. Rodas jautājums – kas tas ir? BIOS vai kaut kas līdzīgs? Nē.

Patiesībā tas, ko mēs redzam pēc BIOS ekrāna un pirms Linux kodola ielādes, ir GNU GRUB sāknētāja izvēlne. Sāknētājs ir īpaša programma, kura pirmā tiek ielādēta no cietā diska atmiņā. Sāknētājs ielādē operētājsistēmas kodolu no cietā diska atmiņā un nodod tam datora vadību. Bet kāpēc dažādiem GNU/Linux distributīviem vispār ir nepieciešams sāknētājs? Lūk, daži iemesli, kuru dēļ ir nepieciešams izmantot sāknētāju:

1) Linux kodols nemāk sāknēties pats, to ir jāieraksta operatīvajā atmiņā un jāsāk tā izpildi;

2) Pirmais cietā diska sektors, kuru ielādē BIOS, ir 512 baitus liels. Linux kodola attēls aizņem dažus megabaitus – tāpēc nav iespējams to ierakstīt pirmajā cietā diska sektorā;

3) Uz datora ir jānodrošina dažādu OS sāknēšanas iespēja, piemēram, dualboot režīmā – GNU/Linux un MS Windows u.tml. (vairāk…)