Droši vien kāds savā ikdienā ir saskāries ar tādu situāciju, kad datortīkla klientiem, kuru pieeju internetam nodrošina SQUID vai kāds cits HTTP proxy serveris, ir jānodrošina pieeja SMTP/POP3 serveriem, kuri atrodas ārējā tīklā. Lieta tāda, ka SQUID un citi līdzīgi HTTP proxy serveri nodrošina darbu galvenokārt ar HTTP, HTTPS, FTP un līdzīgiem protokoliem, bet par SMTP un POP3 neviens nav padomājis (laikam tāpēc, ka lielākā daļa tomēr izmanto lokālos e-pasta serverus vai tīmekļa saskarni).

Tātad, darbs notiks ar sekojošam programmām: proxsmtp un p3scan. Dotās programmatūras instalēšana un iestatīšana tiks veikta uz Debian līdzīgām sistēmām, piemēram, Ubuntu.

Proxsmtp it SMTP proxy serveris, kurš pāradresē SMTP vaicājumus uz kādu īstu SMTP serveri. Lai uzstādītu proxsmtp, ir jāuzstāda proxsmtp pakotne. Dotais serveris uzreiz nedarbosies, jo ir nepieciešams veikt tā konfigurāciju. Visi iestatījumi atrodas /etc/proxsmtp/proxsmtpd.conf failā, kuru ir manuāli jāizveido. Tāpēc laižam kādu teksta redaktoru ar administratora tiesībām un rediģējam doto failu (piemēram, nano /etc/proxsmtp/proxsmtpd.conf). Konfigurācijas failā ir jāieraksta vien 2 svarīgākās opcijas:

1)  Listen: xxx.xxx.xxx.xxx:yy

kur xxx.xxx.xxx.xxx ir dotā servera IP adrese iekšējā tīklā, piemēram, 192.168.0.92, bet yy ir ports, uz kuru tiks sūtīti SMTP vaicājumi. Ja uz dotā servera nav uzstādīts kāds SMTP serveris, kurš lieto 25. portu (tas ir noklusējuma SMTP ports), tad to droši var izmantot priekš proxsmtp, bet nekas neliedz lietot arī kādu citu brīvu portu.

2) OutAddress: xxx.xxx.xxx.xxx
kur xxx.xxx.xxx.xxx ir SMTP servera adrese ārējā tīklā. Tas nozīmē, ka visi SMTP vaicājumi, kurus saņems proxsmtp, tiks pāradresēti uz šo serveri.

Tātad, konfigurācijas piemērs varētu izskatīties šādi:

Listen: 192.168.0.54:25
OutAddress: 134.151.181.97
Saglabājam konfigurācijas failu un ar administratora tiesībām pārstartējam proxsmtp serveri: /etc/init.d/proxsmtp restart

Ar SMTP proksēšanu tikām galā, tagad varam sūtīt e-pastu! Bet mums vēl jātiek galā ar e-pasta lasīšanu. POP3 protokola proksēšanai tiek izmantots p3scan serveris. Sākumam uzinstalējam pakotni ar tādu pašu nosaukumu. Šī pakotne laimei satur arī konfigurācijas failu, kur vajag tikai nedaudz parediģēt. Jāpiebilst, ka p3scan ir skenējošs POP3 proxy serveris, un tas nozīmē, ka tas izmanto pretvīrusu programmatūru, piemēram, ClamAV vai Kaspersky, e-pasta skenēšanai. Ja par drošību ir jau parūpējies e-pasta pakalpojumu sniedzējs, tad e-pasta skenēšanas iespēju var droši atslēgt – to arī parādīšu šajā pamācībā. Atveram ar ērtāko redaktoru sekojošo failu /etc/p3scan/p3scan.conf (neaizmirstam par administratora tiesībām). Tas ir p3scan konfigurācijas fails.

1) Atrodam sadaļu Max childs.  Ja rinda, kura sākas ar maxchilds = ir aizkomentēta, tad atkomentējam un aiz vienādības zīmes ierakstām savienojumu skaitu, kuri tiks vienlaicīgi apkalpoti. Iesaku likt ne mazāk par cilvēku skaitu, kur vienlaicīgi lasīs savu e-pastu. Es, piemēram, ieliku 100. un rinda izskatās šādi: maxchilds = 100.

2) Ja Jūsu serverim ir tikai 1 IP adrese, tad šo soli izlaižam. Sameklējam sadaļu IP Address, rindā, kura sākas ar ip = , ierakstām IP adresi, uz kuru tiks sūtīti iekšējā tīkla lietotāju vaicājumi. Ja šī rinda ir aizkomentēta, tad atkomentējam to.

3) Sameklējam sadaļu Port. Ja rinda port = ir aizkomentēta, tad atkomentējam to. Ja uz dotā servera nav uzstādīts POP3 serveris, kurš izmanto 110 portu (POP3 protokola noklusējuma ports), tad šo portu var ierakstīt šajā rindā. Pretējā gadījumā var atstāt noklusējuma portu vai ierakstīt kādu citu brīvu portu.

4) Sameklējam sadaļu TargetIP, TargetPort. Atkomentējam rindas targetip = un targetport = . Kā targetip vērtību ierakstām e-pasta servera adresi ārējā tīklā, bet targetport vērtība ir tā paša servera ports, caur kuru notiks darbs ar POP3 protokolu (110. ports). Piezīme. Ja jūsu distributīvā p3scan versija ir >= 2.3, tad Jums ir iespēja lietot SSL savienojumu ar e-pasta serveri, 110. porta vietā norādot 995. portu.

5) Atrodam pēdejo sadaļu – Virusscanner. Atkomentējam rindu scanner = un kā vērtību ierakstām /bin/true. Tas nozīmē, ka mēs atslēdzām POP3 protokola skenēšanu.

Saglabājam šo konfigurācijas failu un pārstartējam p3scan serveri (/etc/init.d/p3scan restart). Tagad varam nokonfigurēt kādu e-pasta klientu, ievadot mūsu e-pasta proxy servera IP adresi un attiecīgos POP3 un SMTP portus. Lai veicas!

P.S. Ja kāds līdzīgā veidā lieto e-pasta proxy serveri ar IMAP, tad lūdzu padalīties ar pieredzi un idejām.

Jums noteikti vajadzēs administratora tiesības, ja lietojat Debian, tad būs jāizmanto komanda su, ja lietojat Ubuntu, tad komanda sudo. Tas, iespējams, jau daudziem xlab.lv lasītajiem būs jau zināms. Lai piemontētu .iso ir jāpilda sekojošas darbības.

1. mkdir /mnt/iso – izveidojam direktoriju iso, kurā tiks piemontēts .iso attēls. Var veidot direktoriju arī citā direktorijā, piemēram, /media/iso.
2. mount -t iso9660 -o loop <iso faila ceļš> /mnt/iso – ar komandas mount palīdzību piemontējam .iso attēlu direktorijai /mnt/iso. Par komandu mount sīkāk apskaidrošu kādā no nākošajiem xlab rakstiem.

Lai varētu strādāt ar nrg, mdf, b5i, cdi, ccd vai pdi attēliem vajag izpildīt šādu komandu termināli:

sudo apt-get install nrg2iso mdf2iso b5i2iso cdi2iso ccd2iso pdi2iso

Līdz ar to instalēsies šīs attiecīgās programmas un būs iespēja konvertēt šos disku attēlus uz .iso formātu, kura piemontēšana mums ir jau zināma.

Konvertēt, piemēram, nrg failu uz iso ir jāpilda šāda komanda termināli:

nrg2iso <nrg faila ceļš> <iso faila ceļš>

Piemērs: nrg2iso /media/cdrom0/nfs.nrg /home/xlab/nfs.iso

Notiek faila konvertēšana iso formātā un tad to var viegli piemontēt. Ar pārējiem formātiem, t. i. mdf, b5i, cdi, ccd un pdi ir ļoti līdzīgi:

• mdf2iso <mdf faila ceļš> <iso faila ceļš>
• b5i2iso <b5i faila ceļš> <iso faila ceļš>
• cdi2iso <cdi faila ceļš> <iso faila ceļš>
• ccd2iso <ccd faila ceļš> <iso faila ceļš>
• pdi2iso <pdi faila ceļš> <iso faila ceļš>

Kopumā sistēma ir vienkāršā, kur notiek faila konvertēšana uz iso formātu un tad mēs to varam bez liekām problēmām piemontēt vai nomontēt (umount <piemontētā faila vai mapes ceļš>). Ja vēlaties uzzināt ko sīkāk, tad varat papildus lasīt šeit. Protams ir iespējams pievienot disku attēlus bez konvertēšanas uz iso formāta, piemēram,  ir programma AcetoneISO. Šī programma ir ar grafisko režīmu un lejupielādēt .deb pakotni ar to var šeit.

AcetoneISO

Ja vēlaties zināt ko sīkāk par šo programma, papildus var lasīt šeit. Lai Jums labi montējās!

Taču, retu reizi rodas problēmas ar Latviešu valodas apostrofa grafisko ievietošanu, un rodas nepieciešamība palabot xorg.conf datni, lai pēc noklusējuma latviešu valodas tastatūras izkārtojums būtu apostrofs, beigās pievienot kādu rindu:

[...]
Driver "kbd"
Option "XkbLayout" "lv"
Option "Xkbvariant" "apostrophe"
[...]

vai iestatīt NVIDIA vai Wacom draiverus, tad rodas nepieciešamība restaurēt xorg.conf datni. Kā to panākt?
Meklējot internetā atbildi, izrakāju daudzas adreses un variantus, taču oficiālajā līmenī nekas netika atrasts un lielākajā daļā forumu gandrīz nekādas ziņas nebija, līdz atradu vienu arhivētu foruma saraksti, kurā šī problēma tika atrisināta.

Tātad – restaurēt xorg.conf datni var sekojošā veidā zinot termināļa pamatus (iekavās ir paskaidrojumi!!):

nospiest CTRL+ALT+F1 pēc kuras nokļūsiet negrafiskajā vidē, ielogojaties kā root lietotājs (admins)
ievadīt komandu: /etc/init.d/gdm stop (apstādina GNOME Darbvirsmas Pārvaldnieku (GDM))
X -configure
mv ~/xorg.conf.new /etc/X11/xorg.conf (pārvieto xorg.conf.new datni no root mapes uz tam paredzēto mapi un nomaina nosaukumu no xorg.conf.new uz xorg.conf)
/etc/init.d/gdm start saknē GNOME Darbvirsmas Pārvaldnieku (GDM))
taču tagad Jūs esat sistēmā kā root user, ka snav pieļaujams, tāpēc daram sekojoši: CTRL+ALT+F1 (atgriežamies negrafiskajā vidē); CTRL+D (biedz darbu kā root lietotājs); CTRL+ALT+F7 (atgriežas grafiskajā vidē).

Pēc šīm darbībām oriģinālais xorg.conf būs pieejams labošanai un modificēšanai ierastajā direktorijā (/etc/X11/xorg.conf)!

Ceru, ka šī pamāciba būs kādam noderīga.

Ja jūs lietojāt, piemēram, Ubuntu, tad verat vaļā termināli un pie esošā formāta rakstiet attiecīgo komandu.

.deb

sudo dpkg -i pakotnes_nosaukums.deb

Kā uzstādīt .deb pakotni caur grafisko režīmu var apskatīt šeit.

run ./faila_nosaukums.sh

.bin

chmod a+x faila_nosaukums.bin

sudo ./faila_nosaukums.bin

tar.gz

Sākumā fails būs arhīva un to vajag atarhivēt. Kā to izdarīt caur grafisko režīmu var atrast šeit. Kad esam atarhivējuši, ieejam mapē un izpildām šādas komandas:

../configure

make

make install

Par tar.gz instalāciju var vairāk uzzināt no šis resursa:http://www.tuxfiles.org/linuxhelp/softinstall.html

Lietojot visas iepriekšs aprakstītās darbības, lietotājam ir nepieciešamas root tiesības, t.i. ja lietojat Debian izpildām komandu su,  bet lietojot Ubuntu komanda sudo , domāju Jūs jau zināt!

Dotais raksts varētu noderēt tiem GNU/Linux lietotājiem, kas vēlas konfigurēt compiz no grafiskā lietotāja interfeisa. Pēc noklusējuma System -> Preferences -> Appearence – Visual Effects cilnē piedāvā trīs iespējas:

• None – nepielietot compiz efektus
• Normal – pielietot compiz efektus, bet ne visus, kā arī nav tik prasīgs pret video karti.
• Extra – pielieto compiz efektus, mazliet vairāk nekā normal, kā arī līdz ar to ir nepieciešama spēcīgāka video karte (Izvēlotiess Extra, viens no pamanāmākajiem efektiem ir tāds, ka logi paliek želejveida ).

Bet ko darīt situācijā, kad vēlamies kādus efektus atslēgt vai mazliet pamainīt un pie tam nevēlamies saskarties ar konsoli/termināli? Kā viens no risinājumiem varētu būt CCSM (CompizConfig Settings Manager) pielietošana. Lai uzstādītu uz sava Ubuntu 9.04 distributīva CCSM, dodamies Applications -> Add/Remove… un meklēšanā ierakstām CCSM. Ieķeksējam atrasto programmu/pakotni “Advanced Desktop Effects Settings” un uzstādām to. Ja kāds nezina, kā lietot “Add/Remove…” programmu, iesaku apskatīties piemēru, kā uzstāda StarDict pakotni.

Pēc tam, kad esam uzstādījuši CCSM pakotni, dodamies uz System -> Preferences -> CompizConfig Settings Manager.

Dotā programma ir diezgan vienkārši saprotama, jo tajā viss ir sadalīts pa kategorijām. Piemēram, ja vēlamies konfigurēt efektus, spiežam uz kategoriju “Effects”. Tur var iestatīt logus kā želejveida, pielikt ūdens/uguns efektus utt. Domāju, ka dotajā programmā katrs var atrast, ko pielāgot priekš efektīvākas/patīkamāks strādāšanas

Man pašam personīgi patīk iestatīt “karsto” monitora pusi, kurā, iebraucot ar peli, kaut kas notiek. Pieņemsim, ja man ir atvērtas ļoti daudz programmas, bet vēlos strādāt ar kādu, kas ir paslēpusies kaut kur apakšā, es pielietoju šādu iespēju. Kategorijā Window Managment aktivizēju Scale iespēju un iestatu kreiso apakšējo monitora pusi kā “karsto”. Lai to izdarītu, spiežu uz pogas, kurai pretī ir šāds teksts “Initiate Window Picker”, un izvēlos kreiso apakšējo pusi, kā attēlots zemāk redzamajā attēlā.

Un lūk, kad atvērtas vairākas programmas un iebrauc aktīvajā kreisajā apakšējā pusē, aktivizējas scale iespēja, kas samazina visas aktīvās programmas un parāda uz viena ekrāna. Tālāk atliek tikai uzklikšķināt uz programmas, ar kuru vēlos strādāt, un viss Cerams, ka kādam šis rīks noderēs.

Chromium logo

Google Chrome logo

Pagaidām abi pārlūki ir izstrādes stadijā, un gadās kāda kļūda. Tikai nesen tika ieviests Adobe Flash atbalsts. Pareizrakstības pārbaude ir tikai angļu valodai. Bet, ja skatās uz resursu izmantošanu, tad Chromium strādā pietiekami žigli pat uz laptopa ar 1,6GHz Celeron procesoru un 512MB RAM. Turklāt Acid3 testu šis pārlūks iziet uz 100% – no tā var spriest, ka šis atbilst visiem standartiem un korekti attēlo Web lapas (atšķirībā no Internet Explorer ).

Chromium izstrādātāji ir izveidojuši savu Ubuntu repozitoriju iekš Launchpad.net, un viņi kompilē Chromium reizi dienā – t.i. katru dienu nedaudz jaunāka versija – tā var ērti sekot izstrādes procesam. Repozitorijs atrodas šeit. No sākuma mums ir nepieciešams izvēlēties savu Ubuntu versiju attēlā redzamajā izvēlnē:

Es, piemēram, lietoju 9.04 versiju un to izvēlos:

Tālāk iezīmējam rāmīti esošās repozitoriju adreses un pievienojam tās, vadoties pēc šīs pamācības. Repozitorija atslēgu var novilkt šeit. Vēlāk Synaptic pakotņu pārvaldniekā varam sameklēt pakotni chromium-browser, to instalēt un lietot. Tagad jaunākā Chromium versija parādīsies katru dienu sistēmas jauninājumos.

Diemžēl Chromium pagaidām pēc noklusējuma neizmanto Adobe Flash. Bet, ja ir vēlme, šo spraudni var aktivizēt, katru reizi palaižot pārlūku šāda secībā: spiežam Alt+F2, lodziņā ievadām chromium-browser -enable-plugins un spiežam Enter. Tagad Chormium darbosies ar Adobe Flash atbalstu.

Vēlu veiksmīgu Chromium pārlūka testēšanu!

Dotajā rakstā jums pastāstīšu par programmu ar nosaukumu “GNOME Do”. Programmas izstrādātāju mājas lapa ir pieejama adresē: http://do.davebsd.com/. GNOME Do ir inteliģenta programma, kas palīdz startēt programmas un veikt kādas darbības daudz ātrāk un vieglāk. Programma ļauj ne tikai meklēt priekšmetus uz jūsu darbvirsmas (kā piemēram, programmas, kontaktus, grāmatzīmes, failus, mūziku), bet tā spēj veikt arī speciālas darbības. Kā piemēram:

• Vēlies nosūtīt e-pastu draugam? Tas ir ļoti vienkārši, raksti: tētis <Tab> email
• Vēlies paklausīties mūziku? Vienkārši raksti: beatles <Tab> play

Programma apmācās ar katru reizi, kad tai liek kaut ko darīt. Piemēram, jo vairāk jūs startēsiet Firefox, izmantojot šo programmu, jo ātrāk tā spēs atpazīt, ko jūs vēlaties darīt. Un nākošajā reizē, kad vēlēsieties atvērt Firefox, jums vairāk nebūs jāraksta 3-4 burti, pietiks ar vienu vai diviem Tāds kā autocomplete…

Lai uzstādītu šo programmu uz Ubuntu, dodieties Applications -> Add/Remove… un meklēšanā rakstiet “Gnome Do” (bez pēdiņām). Ja ir vēlme tikt pie jaunākās versijas vai vēlaties likt uz cita distributīva, tad dodieties uz izstrādātāju mājas lapu: http://do.davebsd.com/ lejupielādes sadaļu un izvēlieties savu distributīvu.

Lai iestatītu īsinājumtaustiņu, atrodiet programmas ikonu iekš tray, spiediet labo pogu un izvēlieties Preferences. Keyboard cilnē uzlieciet sev nepieciešamo kombināciju. Es paliku pie kombinācijas super + space (kas ir tāda pati kā OS X spotlight). Dotā programma noteikti varētu patikt Mac OS X lietotājiem, jo tur var iegūt aptuveni to pašu ar spotlight palīdzību.

Programmai ir iespēja uzstādīt ļoti daudz spraudņus, ar kuru palīdzību var izvērst programmas iespējas.

Ja nemaldos, tad programma ir rakstīta C# Mono, kas pašam pie sirds neiet. Ļoti ceru, ka ar laiku parādīsies arī kāda alternatīva, uzrakstīta GKT vai QT.

Pamatā mājas lietotāju vajadzības tīklu iestatījumu konfigurēšanai Debian/Ubuntu distributīvu lietotājiem pilnīgi pietiek ar grafiskajām utilītām, piemēram, ar dažādām NetworkManager grafiskajām čaulām gan KDE, gan GNOME vidēm. Šīs utilītas ļauj ērti pievienoties dažādiem vadu/bezvadu tīkliem. Tomēr, kad tīkla iestatījumi tiek reti mainīti un netiek izmantotas īpašas fīčas, piemēram, VPN u.tml., tad piedāvāju apskatīt veidu, kā var vienkārši veikt statiskus iestatījumus augstāk minētajiem distributīviem.Lielākoties darbam ar tīkla interfeisiem tiek izmantota utilīta ifconfig. Lai apskatītos visus datorā pieejamos tīkla interfeisus, atveram termināli un ierakstām ifconfig -a. Šī utilīta parāda svarīgākos tīkla interfeisu datus, piemēram, gan fizisko adresi, gan arī IP protokola adresi (ja interfeiss ir ieslēgts).Vadu tīkla interfeisu nosaukumi sākas ar eth, kur klāt nāk interfeisa kārtas numurs sākot no nulles. Piemēram, pirmajam tīkla interfeisam ir nosaukums eth0. Ja datoram pievienosim otru tīkla interfeisu, tad tas parādīsies ar nosaukumu eth1.

Debian/Ubuntu distributīvos vadu tīklu iestatījumi glabājas konfigurācijas failā, kurš glabājas zem ceļa /etc/network/interfaces. To mēs varam apskatīties, terminālī palaižot cat /etc/network/interfaces. Piezīme: konfigurācijas iestatījumi katrai tīkla iekārtai sastāv no dažu rindu bloka pēc sekojoša šablona:

auto iekārtas_nosaukums

iface iekārtas_nosaukums inet tīkla_tips

papildus_iestatījumi

tīkla_tips – šis parametrs var būt static (ja izmantojam statisko tīkla adresāciju) vai dhcp (ja izmantojam DHCP serveri IP adreses un citu parametru saņemšanai).

Piezīme: ja augstāk minētajā failā rinda sākas ar resti ( # ), tad šī rinda skaitās aizkomentēta un netiek izmantota.

Augstāk redzamā piemērā interfeiss eth0 ir nokonfigurēts tā, ka tas saņem visus nepieciešamos iestatījumus no DHCP servera. Līdz ar to šīs iekārtas iestatījumu bloka otrā rinda izskatās šādi:

iface eth0 inet dhcp

Savukārt interfeisam eth1 ir iestatīta statiska IP tīkla adresācija. Tur dhcp vietā ir static. Tas nozīmē, ka tādus parametrus kā tīkla maska, interfeisa IP un vārtejas adreses ir jāieraksta manuāli papildus iestatījumos, kuri sākas ar 3 bloka rindu.

Tātad eth1 interfeisa bloka 2. rinda izskatās šādi:

iface eth1 inet static

Un attiecīgi seko papildus iestatījumu rindas:

address iekārtas_IP_adrese

netmask tīkla_maska

gateway vārtejas_IP_adrese

dns-nameservers DNS_IP_adrese

Vēl bloka beigās var pievienot īpašu rindu interfeisa fiziskās adreses (MAC ) nomaiņai:

hwaddress ether fiziskā_adrese (piemēram, hwaddress ether 00:01:04:1b:2C:1F)

Izmaiņas augstāk minētajā failā var veikt jebkurā teksta redaktorā (protams, tikai ar administratora tiesībām). Ja izmanto statisko IP tīkla adresāciju, tad DNS servera adresi var norādīt arī failā /etc/resolv.conf ar rindu

nameserver DNS_servera_IP_adrese

Drīkst norādīt arī vairākus DNS serverus nākamajās rindās. Bet, ja vēlāk tīkls tiks atkārtoti konfigurēts ar DHCP, tad /etc/resolv.conf saturs tiks pārrakstīts.

Ja tīklu iestatījumu failā (/etc/network/interfaces) tiek veiktas izmaiņas, ir nepieciešams apstādināt tīkla servisu, terminālī ar administratora tiesībām izpildot komandu /etc/init.d/networking stop (izpildās automātiski sistēmas izslēgšanas/pārstartēšanas laikā). Pēc izmaiņu veikšanas tīkla servisu var atkal ieslēgt, izpildot /etc/init.d/networking start (izpildās automātiski sistēmas sāknēšanas laikā).

Šeit un šeit var paskatīties papildus iestatījumus. Un šeit ir parādīts, kā /etc/network/interfaces failā var nokonfigurēt pat bezvadu tīklu.

Un tā, kad mēs esam lejupielādējuši (raksts par to, kā lejupielādēt lielākus failus) vai paši izveidojuši ISO (.iso) failu un vēlamies to ierakstīt diskā, rīkojamies sekojoši:

• Ja distributīvs zina, ar kādu programmu doto failu startēt, tad varam droši spiest dubultklikšķi ar peles kreiso pogu, un programma startēsies.
• Ja gadījumā pēc 2x klikšķa nekas nenotiek jeb atveras kāda cita programma, kas mums nevar palīdzēt ierakstīt disku, spiežam labo peles pogu uz ISO faila un izvēlamies “Write to Disc…”.

Kā redzams attēlā, Ubuntu atpazīst, ar kādu programmu doto ISO failu mēs vēlētos atvērt, un uzrāda pirmo iespēju kā Open with “CD/DVD Creator”.

Un tā, kad mēs esam startējuši “CD/DVD Creator” programmu, mums vajadzētu ieraudzīt šādu skatu:

• Write disc to – dotā opcija programma piedāvā izvēlēties, kuru iekārtu mēs izmantosim mūsu .iso failu ierakstīšanai (diskā vai failā);
• Disc name – nosaka, kāds būs diska nosaukums pēc ierakstīšanas;
• Data size – uzrāda, cik daudz aizņem mūsu .iso fails;
• Write speed – ātrums, ar kuru tiks ierakstīts disks

Vēlos pievērst uzmanību ātruma izvēlei. Ja mēs vēlamies ierakstīt datus korektāk un nesaskarties ar problēmām, tad apskatieties diska ieteicamo ierakstīšanas ātrumu uz tā vāciņa. Rakstot šo rakstu, sastapos ar problēmu, kad ierakstīju .iso failu ar maksimālo ātrumu. Problēma bija sekojoša, ka dotais disks, kuru ierakstīju, nespēja korekti sāknēties pie datora ieslēgšanās. Pie sāknēšanās disks vaicāja pēc Enter taustiņa apstiprināšanas, par kuru tālāk arī netiku. Sākotnēji domāju, ka nespēj nolasīt Enter taustiņu no Apple USB klaviatūras, bet, pieslēdzot parasto klaviatūru, pārliecinājos, ka maldos. Apskatot pieļaujamo diska ierakstīšanas ātrumu, kas bija 4x, priekš nākošās ierakstīšanas reizes es izvēlējos 3.1x ātrumu, un disks varēja sāknēties.

Kad esam izvēlējušies, kādu iekārtu izmantosim un ar kādu ātrumu rakstīsim, spiežam pogu “Write”. Tālāk izlēks logs, kurā pavaicās mūsu izvēlētajā iekārtā ievietot pārrakstāmo vai tukšu disku/dvd.

Kad esam ievietojuši disku, spiežam pogu “Ok”. Ja gadījumā esam ievietojuši pārrakstāmo CD/DVD disku un tas nav tukšs, programma izmetīs sekojošu logu.

Tā kā mans DVD +RW disks nebija tukšs, programma piedāvā izvēlēties citu disku “Try Another”, atcelt ierakstīšanu “Cancel” vai vienkārši nodzēst diskā esošos datus “Erase Disc”. Tā kā man tur nebija svarīgu datu, tad spiedu pogu “Erase Disc” un turpināju .iso faila ierakstīšanu. Tālāk atvērsies logs, kurā redzēsim ierakstīšanās statusu, cik minūtes ir palikušas līdz .iso fails tiek ierakstīts.

Kad disks būs ierakstīts, izlēks sekojošs logs:

Logā paziņo, ka ierakstīšana ir pabeigta, un piedāvā divas iespējas:

1. “Make Another Copy” – izveidot vēl vienu kopiju šim .iso failam;
2. “Close” – aizvērt programmu.

Tā kā man otru kopiju nevajag, es spiežu pogu “Close” un viss. Mūsu .iso fails ir ierakstīts. Tas arī viss – nav jābaidās no GNU/Linux

]]> http://www.xlab.lv/2009/07/13/iso-ierakstisana-uz-cddvd/feed/ 3 http://www.xlab.lv/2009/07/11/grafiskie-karodzini-prieks-gnome-valodas-izvelnes/ http://www.xlab.lv/2009/07/11/grafiskie-karodzini-prieks-gnome-valodas-izvelnes/#comments Sat, 11 Jul 2009 09:52:31 +0000 ezisxl http://www.xlab.lv/?p=2698 Pēc noklusējuma GNOME grafiskajai videi (pretstatā KDE!) klaviatūras izvietojuma ‘apletā’ nerādās grafiski valodu karodzņi, bet gan teksts “Lav”, “GBr” utml.

To ir iespējams labot (ar šadām pamācībām ir pilns Internets, šajā rakstā parādīts būs īsi)

Lai to izdarītu:
1. jāuzzīmē (64px X 48px) / jālejupielādē un jānosauc atbilstoši valodai, piem. “lv.png”
2. tas jāiekopē iekš /usr/share/icons/flags (spiežam Alt+F2 un ierakstam gksu nautilus - tālāk dariet visu ļotu uzmanīgi, lai iekopētu failus nepieciešamajā direktorijā, jo tagad Jums ir administratora tiesības un vart netīšam nojaukt sistēmu. Uz Ubuntu 9.04 flags direktorijas nebija, tāpēc to izveidojam paši iekš /usr/share/icons/)
3. iekš gconf-editor (spiežam Alt+F2 ierakstam gconf-editor, palaižam) ejam uz /desktop/gnome/peripherals/keyboard/indicator un ieliekam ķeksīti iekš showFlags:

Būtībā uzreiz karodziņam arī būtu jāparādās, ja nē, tad taisiet log-off-log-on vai reboot! Ja ir vēl kādas problēmas, var (pēc linux.edu.lv ieteikuma) izveidot symlinku uz /home/lietotajs/.icons/flags - ln -s /usr/share/icons/flags ~/.icons/flags

P.S
attēls tiek izstiepts, tāpēc iesaku, ja negribat karodziņu visa Paneļa augstumā, to vajag taisīt nedaudz mazāku kā attēla rāmis (canvas).

Karodziņus var lejupielādēt šeit: lv.png, ru.png un gb.png