Bieži vien, lietojot dažādus GNU/Linux distributīvus, mēs saskaramies ar jēdzienu repozitorijs (angl. – repository). Ko tad īsti nozīmē šis vārds? Vienkāršiem cilvēkiem vienkāršiem vārdiem – programmatūras krātuve, piemēram, internetā.

Tagad pēc kārtas paskaidrošu kas un kā notiek.

Pārsvarā visa GNU/Linux domātā programmatūra ir brīva (atvērta koda programmatūra), kuru drīkst izmantot, pavairot un mainīt bez ierobežojumiem. Tāpēc GNU/Linux distributīvu veidotāji parasti vāc kopā konkrētu brīvās programmatūras komplektu un uztur tajā iekļautās programmas (labo kļūdas, atjauno versijas u.tm.). Parasti daļa no šī komplekta nāk līdzi uz distributīva instalācijas CD/DVD. Bet tā kā šis komplekts iekļauj tik daudz programmu (tūkstošiem), ka visas nav iespējams ērti salikt vienā CD/DVD, tiek veidota publiski pieejama krātuve internetā, lai katrs cilvēks var pieinstalēt kaut ko klāt distributīvam, kuru viņš lieto.

Distributīvu veidotāji uztur šāda veida krātuves jeb repozitorijus, lai varētu vienkāršot programmatūras uzstādīšanas, atjaunošanas un meklēšanas iespējas. Turklāt tiek palielināta drošība, jo programmas oficiālajos repozitorijos ir pārbaudītas un digitāli parakstītas.

Repozitorijos programmatūra glabājas pirmkoda un nokompilētu bināro failu veidā, kuri ir iepakoti speciālajās instalācijas pakotnēs. Pakotnē glabājas arī īpaša informācija kā programmas versija, programmas īss apraksts un vēl mēdz būt citu pakotņu saraksts, kurām jābūt uzstādītām, lai šī programma darbotos kā paredzēts. Dažādi distributīvi izmanto savus pakotņu formātus, kuros glabājas programmatūra un papildus instalācijas faili. Piemēram, Fedora, RedHat, SUSE izmanto RPM pakotnes, Debian un Ubuntu izmanto DEB pakotnes, bet Slackware izmanto LZM pakotnes. Gentoo izmanto EBUILD pakotnes, ar kuru palīdzību programmas instalēšanas laikā tiek kompilētas no pirmkoda.

Parasti repozitorijos glabājas visu iekļauto pakotņu saraksti, kuros arī ir programmas versija, ko satur pakotne, programmas apraksts, atkarības no citām pakotnēm u.tml. Lai atvieglotu darbu ar pakotnēm, daudziem distributīviem ir pakotņu pārvaldnieki, ar kuru palīdzību var ērti meklēt, uzstādīt, atjaunot un noņemt pakotnes. Ja pakotņu pārvaldnieka repozitoriju sarakstā pievieno repozitorija adresi, tad tas lejuplādē pakotņu sarakstus, lai “zinātu”, kādas pakotnes glabājas repozitorijā un kā tās var lejuplādēt. Tāda veidā caur pakotņu pārvaldnieku var viegli un ērti meklēt programmatūru. Piemēram, Ubuntu distributīvā pakotņu pārvaldnieks saucas Synaptic, bet tā vienkāršotā versija atrodama iekš Applications->Add/Remove.

Ja repozitorijā kāda pakotne tiek aizvietota ar pakotni, kura satur kādas programmas jaunāku versiju, tad tiek atjaunoti pakotņu saraksti. Kad mēs atjaunojam pakotņu sarakstus pakotņu pārvaldniekā (parasti tas notiek automātiski reizi dienā), tad tas pabrīdina mūs, ka ir pieejama kādas programmas jaunāka versija un ir iespēja atjaunot mūsu sistēmu. Tāpēc dažādu programmu jauninājumu uzstādīšanas ērtuma ziņā daudzi GNU/Linux ir ārpus konkurences – daži klikšķi un gatavs.

Kad Jūs caur pakotņu pārvaldnieku iezīmējat konkrētu programmu instalēšanai, tas automātiski lejuplādēs un uzstāda visas pakotnes, no kurām ir atkarīga šī programma. Kad Jūs pilnīgi noinstalējat kādu pakotni, no datora tiek izvākti pilnīgi visi faili, kurus saturēja pakotne – t.i. dators netiek piegružots.

Repozitorijus konkrētiem GNU/Linux distributīviem piedāvā arī 3. puses programmatūras ražotāji, piemēram, Opera, Skype vai Elisa. Viss, ko nepieciešams izdarīt, ir pievienot repozitorija adresi pakotņu pārvaldniekā un, ja nepieciešams, importēt repozitorija atslēgu. Tagad Jūs varat atrast šo programmu pakotņu pārvaldniekā un uzinstalēt. Ja, piemēram, Skype repozitorijā parādīsies jaunāka Skype versija, Jūs varēsiet to ērti atjaunot.

Oficiālajos repozitorijos pakotnes ir digitāli parakstītas. Izmantojot speciālu atslēgu, kuru var iegūt tikai no īstajiem repozitoriju uzturētājiem, iespējams pārbaudīt pakotnes un, ja tās ir viltus pakotnes no kāda “kreisā” repozitorija, kurās var būt kaitīgas programmas, tad pakotņu pārvaldnieks neļaus tās instalēt.

Jūs laikam uzdosiet šādu jautājumu: “Kāpēc visiem GNU/Linux distributīviem nav kopējā repozitorija? Visi taču izmanto gandrīz to pašu programmatūru.” Pastāv vairāki iemesli, kāpēc tā nav:

1) Daudziem distributīviem ir atšķirīgi pakotņu formāti;

2) Dažādiem distributīviem programmu komplekti atšķiras (ne tikai ar programmām, bet arī ar to versijām). Vienos distributīvos mēdz būt iekļauts tas, kā nav citos. Viena distributīva veidotāji uzskata, ka kādas programmas jaunākā versija nav pietiekam stabila un vēl patur veco, bet cita distributīva veidotāji iekļauj programmas jaunāko versiju uzreiz pēc tās iznākšanas.

3) Dažādus distributīvu jaunu versiju tapšanas cikli arī atšķiras. Piemēram, Debian laiž klajā jauni versiju, kad tā ir veiksmīgi notestēta un pietiekami stabila, bet katra Ubuntu relīze tiek izlaista stingri pēc grafika ik pēc 6 mēnešiem;

Lūk, cerams, ka nedaudz palīdzēju ieviest skaidrību par repozitorijiem un pakotnēm GNU/Linux distributīvos. Ja rodas kādi priekšlikumi turpināt šo rakstu, tad lūdzu pievienojiet tos mūsu Vēlmju sarakstā.

Pievienoja: tintix (13.05.2009 8.45)
Birkas: DEB, GNU/Linux, packages, pakotnes, programmas, programmatūra, repository, repozitorijs, RPM, software, Synaptic
Jūs varat izsekot ši raksta komentārus izmantojot RSS 2.0 barotni.